No trešdienas, 1. jūlija, sejas aizsargmaskas sabiedriskajā transportā vairs nav obligātas, paredz otrdien Ministru kabineta akceptētie grozījumi noteikumos “Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai”. Sejas aizsargmasku nēsāšanai sabiedriskajā transportā tiek saglabāts rekomendējošs raksturs, vēsta NRA.lv.
Paldiesiņ, paldiesiņ, valdībai, ka tā tik mīļi mīkstina noteikumus, kas no 12. maija pieprasīja visiem maskas!
Labi, ka maskas lika valkāt, un labi, ka tās vairs nav obligāti jāvelk. Tas tā kā būtu pareizi. Taču nepareizi un nelabi ir tas, ka valdība atkal kārtējo reizi ar lēmumu pieņemšanu nodarbojas tik atrauti no reālās dzīves, it kā tā atrastos kosmosa kuģī un par Latvijas iedzīvotājiem spriestu vien no tā, ko var redzēt no izplatījuma.
Sejas maskas sabiedriskajā transportā pasažieri diez cik daudz nelieto jau nedēļu, divas nedēļas un trīs nedēļas. Vispār jau arī pēc 12. maija bija tā, ka daļa lietoja un daļa nelietoja. Dažbrīd bezmaskaino transportā bija pat vairāk nekā maskaino. Pēdējo triecienu masku biznesam ieblieza ļoti karstais laiks, kad pat visapzinīgākie pilsoņi, kas iekāpa autobusā ar maskām, pēc brīža ņēma tās nost, jo nevarēja paelpot.
Un tagad, kad pasažieri jau sāk piemirst, kurā datumā pēdējo reizi maskējušies, atnāk labā valdība un paziņo: “Viss, tagad drīkst arī bez maskām!” Nu savlaicīgi gan.
Valdības lēmums ir tik īsti vietā un laikā kā atļauja staigāt bez kažokiem, jo saskaņā ar valdības pieņemto normatīvo aktu 1. jūlijā ziema ir beigusies.
Nav labi tas, ka ar šādu maskošanos sabiedrībai tiek sūtīti greizi signāli – tiek paziņots, ka būs skarbi sodi par masku nelietošanu un cilvēkus nelaidīs autobusos bez maskām. Taču ne īsti sodīja, ne nelaida, jo policija jau arī nav zvēri, kas ies un visus ķers, lai vilktu nost ādu. Tikmēr liela daļa sabiedrības, tās nevērīgākā un neapzinīgākā daļa, ievēroja, ka normatīvos aktus var mierīgi nepildīt. Tas ir tiesiskais nihilisms no apakšas. Bet nevar jau daudz prasīt, lai apakšas nekļūst nihilistiskas, ja ir neskaitāmi piemēri no augšas… Saeima nepilda pašas pieņemtu likumu par ārstu algu paaugstināšanu; vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs nepilda Satversmes 1. pantu par to, ka Latvija ir neatkarīga un demokrātiska valsts, un nobremzē iedzīvotāju aptaujas; uz ģenerālprokurora vērtēšanas komisiju raujas persona, kas ir tiesājamās statusā.
Ar maskām ir līdzīgi kā, ja valdība pavēlētu katrai mājsaimniecībai nodot valstij tonnu dzīvu žurku. Varbūt daļa cilvēku izmisīgi sāktu gudrot, kur saķert žurkas vai sāktu tās pavairot šķūnītī būros, taču lielākā daļa sabiedrības par šādu likumu ierēktu un spļautu tam virsū.
Ir vispārzināms, ka pašreizējā situācija ar koronavīrusu Latvijā nav dramatiska – dienā saslimst viens vai daži, daždien nav neviena jauna inficētā. Masku obligāta lietošana pašlaik nav aktuāla. Veselības ministre Ilze Viņķele atzīst, ka masku obligātā prasība bija jāatceļ jau agrāk. Taču kāpēc tad valdība neatcēla agrāk?
Laikam jau tāpēc, ka ministri ar tramvaju pēdējo reizi ir braukuši kaut kad pagājušajā gadsimtā. Varbūt tāpēc, ka vienkāršo mirstīgo reņģēdāju problēmas viņus neinteresē. Varbūt tādēļ, ka ir citas, daudz svarīgākas problēmas ar to, ka naudas ir tik daudz, kā nekad nav bijis. Tagad strauji jāgudro, kur to iegrūst un izķiņķelēt ‒ jauna, superdārga cietuma būvē, jaunas koncertzāles projektā, ārdot nost ēku Elizabetes ielā, kas gluži labā stāvoklī.
Kad nāss sajūt naudas smaržu, neatliek laika painteresēties, kas notiek tramvajos, trolejbusos un autobusos.
Koronavīruss ir liela mistērija pat visgudrākajiem zinātnes prātiem. Nav zvanīts, ka viss jau galā. Varbūt pienāks brīdis, kad ganiņam būs jākliedz, ka vilks aitās. Taču, ja ganiņš iepriekš kliedzis par vilku, kad tā nemaz nav bijis, var iznākt tā, ka ganiņam jeb valdībai neviens neticēs.
Māris Krautmanis
Foto:F64