Tranzīts ir visu Latvijas nelaimju cēlonis – apgalvo premjers Kariņš, kad sāk ienākties mūsu ilgstoši piekoptās kaimiņu politikas augļi.
Gadu desmitiem un pat simtiem Latvijas ģeogrāfiskais novietojums, transporta tīkls, neaizsalstošas ostas ir bijis mūsu ekonomikas aktīvs, kas garantējis darbu un ienākumus tūkstošiem cilvēku. Taču caur Kariņa prizmu lūkojoties – “tas ir mūsu valsti apturējis attīstībā par kādiem 10 – 15 gadiem”. Turklāt “indivīdi no tā varbūt kļūst bagāti, bet valsts no tā nekļūst bagāta”.
Vai tie desmitiem tūkstošu dzelzceļa, pārvadājumu, ostu nozarē strādājošo, kam tranzīts nodrošinājis dienišķo iztiku, mūsu valsts vadītāja izpratnē ir “bagātie indivīdi”, kas iedzinuši nabadzībā mūsu valsti?
Ja kāds šodien vēl mēģina ieminēties par Latviju kā tiltu starp Austrumiem un Rietumiem, tad skaidrs – retrogrāds vai “kremļa aģents”. Tad kas mēs esam? Strupceļš? Vieta, kur civilizācija beidzas? Sanitārais kordons starp Eiropu un nekurieni?
Latvijai nekad nav veicies ar savu interešu definēšanu. Iespējams, tieši ar to mēs atšķiramies no tuvējiem kaimiņiem – lietuviešiem, igauņiem, somiem. Viņi Eiropas sankciju mehānismus lieto bez tā pārcentīgā entuziasma, un nav dzirdēts, ka to vārdā būtu gatavi upurēt veselas tautsaimniecības nozares.
Nenoliedzami – Rīgas mēra un ārlietu ministra PR akcija pret Baltkrievijas karogu bija dziļi simboliska un iedarbīga. Ārvalstu prese rakstīja, slavēja par drosmi. Tagad nozīmīgs Baltkrievijas tranzīta kravu apjoms meklē citus ceļus, apejot mūsu robežas. Kam ieriebām – neadekvātam diktatoram vai viņa un savai tautai? Kuram sāpīgāk?
Ja vēl savā valdības deklarācijā pašreizējā koalīcija ierakstījusi, ka veicinās dzelzceļa tranzīta koridora starptautisko konkurētspēju, tad tagad mūsu valsts attīstību nodrošinās “viedā re industrializācija”. Neviens pagaidām nav redzējis šā koncepta izklāstu konkrētu plānu izskatā, taču izklausās tikpat saturīgi kā “banku sektora kapitālais remonts”. Kad tautsaimniecības procesu apzīmēšanai sāk lietot poētiskus apzīmējumus, līdzšinējā pieredze liek baidīties…
“Latvijas dzelzceļš” jau paziņojis, ka šogad uzteiks darbu 700 darbiniekiem. Papildus tiem aptuveni 1500, kas darbu zaudējuši jau 2019./2020 gadā. Ļoti gribas uzzināt, kad un kur viņus uzņems viedā industrija?
Starp citu, valdība atlaistajiem un vēl atlaižamajiem dzelzceļniekiem sagatavojusi arī īpašu dāvanu. Tie, kuri štatu samazināšanas dēļ izlēmuši doties pensijā, nesaņems to pilnā apmērā. “Latvijas dzelzceļš” ir vienojies ar VID par valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu termiņa pagarinājumu uz trim gadiem. Cilvēki ir strādājuši, bet iemaksas nav veiktas, līdz ar to pensijas mazākas.
Vai to domāja Kariņš, runādams par tranzīta nodarīto kaitējumu? Vai nabagāki cilvēki darīs valsti bagātāku?
Jānis Urbanovičs, Saeimas deputāts